Par Rīgu
Rīgas pilsētas vēsture mērāma vairāk nekā astoņos gadu simtos, tā ir pārpilna ar dramatiskiem notikumiem un saglabāta gan neskaitāmos rakstu sējumos, gan pieminekļos, teikās, dziesmās, atmiņās un nostāstos. Arheoloģiskie atradumi Rīgas teritorijā liecina, ka apdzīvota vieta te pastāvējusi jau 12. gadsimtā. Rīdziņas upei ietekot Daugavā, tagadējā Alberta laukuma rajonā bija izveidojies paplašinājums, tā sauktais Rīgas ezers. Tā bija ērta vieta ostai, tāpēc tās apkārtnē izveidojās vietējo cilšu – kuršu un lībiešu - apmetnes. 12. gs.beigās, vācu tirgotājiem cenšoties paplašināt un nostiprināt savu darbības areālu Baltijas jūras austrumkrastā, te ieradās arī krustneši. Viņu pirmais vadonis bīskaps Bertolds 1198. gadā krita kaujā pie Rīgas Senā kalna. Hronistam Indriķim to pierakstot, pirmo reizi rakstītos avotos parādījās vārds “Rīga”. Rīgas vēsture
Līdz pat 16.gs. beigām nebeidzās domstarpības par pārvaldes tiesībām pašu rīdzinieku – bīskapa, Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) ordeņa un Rīgas namnieku – vidū, kas ik pa brīdim pārauga bruņotās sadursmēs. Livonijas kara (1558-1583) rezultātā, izjūkot Livonijas valstiņai, 1581.gadā Rīga nonāca Polijas pakļautībā. Vēlāk, Polijai karojot ar Zviedriju (1600-1629), Rīga pēc sīvas pretošanās 1621. gadā nonāca zviedru varā un kļuva par tiem piederošās Baltijas daļas administratīvo centru. 18. gs. sākās ar Ziemeļu karu (1700-1721), kurā Krievija un Zviedrija cīnījās par kundzību Baltijas jūrā. Tā rezultātā 1710. gadā pēc ilgstoša aplenkuma un mēra epidēmijas Rīga nonāca Krievijas varā. 18. gs. otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpniecība, vācu ģildes zaudēja monopla stāvokli ražošanā un tirdzniecībā. 19.gs. Rīga kļuva par vienu no galvenajām Krievijas impērijas ostas pilsētām un nozīmīgu dzelzceļa transporta mezglu. Rīgas teritorija 19.gs.otrajā pusē un 20.gs.sākumā palielinājās 10 reizes, un iedzīvotāju skaits 1913. gadā bija 80 reizes lielāks nekā 18. gs. sākumā. Rīga bija otrā lielākā Krievijas rietumdaļas pilsēta pēc Sanktpēterburgas. Lūzuma punkts Rīgas attīstībā bija 1915.-1917.gads, kad, sākoties pirmajam pasaules karam, Rīga kļuva par piefrontes pilsētu. No Rīgas uz Krievijas vidieni līdz ar rūpniecības uzņēmumiem tika evakuēti apmēram 200 000 strādnieku un viņu ģimenes locekļi. Pirmā pasaules kara beigu posmā radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas Republiku, kuru sarežģītā politiskā situācijā proklamēja Rīgā 1918. gada 18. novembrī. Sākās Latvijas atbrīvošanas karš, kura laikā Rīga smagi cieta, 1918.-1919. gadā pārdzīvojot trīs dažādu politisku režīmu nomaiņu. Pēc 1920. gada augusta izpostītā Rīga kļuva par tikpat izpostītās Latvijas Republikas galvaspilsētu. 20. gs. 20-30 gados Rīga attīstījās kā tirdzniecības, vieglās un pārtikas rūpniecības, kā arī kultūras un izglītības centrs.
Atjaunojot Latvijas suverenitāti, Rīga kļuva par Atmodas kustības centru. 1991. gada janvārī Latvijas iedzīvotāji pulcējās uz barikādēm Rīgā, lai stātos pretim iespējamam PSRS miltāro vienību uzbrukumam. Rīgas vairāk nekā 800 gadu ilgā vēsture apliecina, ka Rīgai ir liela pieredze, kā būt lepnai un bagātai un kā pacelties pēc kara, bada un posta. Un būt atkal lepnai.
